Ko dzejnieka acis uzskata,
To apņem dīvaina burvība,
Tam jāraud — un nezin par ko.

Un, kas no dzejnieka rokām glausts,
Tas staigā it kā sapņos austs
Un sapņo — nezin par ko.

Kas dusējis dzejniekam reiz pie sirds
Tas jūtas kā no dzīves šķirts,
Tam jāmirst — un nezin par ko.