Ne vidus ceļu laipot,
Es gribu pilnību!
Šo drusku labu-ļaunu
Līdz nāvei ienīstu.

Bet baudījumu kausu,
Ar rozēm pušķotu,
Kad tikai satvert gribu,
Es jūtu – riebumu!

Bet, atkal paceļoties
Uz dzīves augstuma,
Tur sniega baltās drēbēs
Man jātirpst stingumā.-

Kur dvēselei gan vieta?
Kur jūtām robežas,
Kas bango, krīt un ceļas
Un mūžam pārvēršas?

Un gars, kurš rītu samīs,
Ko šodien svētu tur,-
Kur viņam pastāvība?
Kur nolikts mērķis, kur?