Kur viņa tāda gan mīt,
Kas karsti kā liesmiņa deg
Un gaiši kā zvaigznīte spīd?
Vai dzer tā arī no trauka,
Un vai no maizes tā ēd?
Vai liesa viņa vai tauka?
Vai nav tikai vēja pūsma?
Vai salda skaņa vien?
Vai viļņu rotaļu plūsma?
Vai ātra viņa vai lēna?
Vai, rozēm pārskrejot,
No tauriņa spārna tik ēna?
Vai nav tik asaru lāsa,
Ko lakstīgala raud?
Vai doma, skaņa, krāsa?
Tai piemīt visas kāpes:
Te gaisma, te polāra nakts,
Skaļš prieks un klusas sāpes.
Tā mērkta gan žultī, gan ledū,
Un savā laikmetā
Tā irk ā uguns ledū.
Tik tad, kad saplosīt
Jūs ņemat spārnus tai
Un kad tā zemē krīt,-
Tad redzēsat – patiesi
Tā nav tik dvēsle vien,
Ir dzejnieks arī miesa.