Kā savu dzimteni lai tēloju?
Tai augstu kalnu nav, ne strāvu platu,
Kas citas zemes sidrabjostās jož,
Ne lielisku un krāšņu dabas skatu.
Tai rožu maz, tik nātras asi kož...
Un tomēr - svešumā, aiz krastiem tāliem,
Kur dienas it kā raudot aust un riet,
Caur smagiem, pelēktumšiem miglas vāliem
Tā man kā gaiša laimes sala šķiet.
Es garā redzu viņu mirdzošu,
Kā apvītu ar staru vainagu.

Sirds man tik pilna žēlām atmiņām:
Tur dzimtenē silst siltāk saules stari,
Un maigāk lietutiņš tur zemē līst,
Tur pavasarī dūcot bišu bari
Pa baltiem ķiršu ziediem apkārt klīst.
Es atminu vēl mežā šauro taku
Un mīļo vietiņu zem ābeles,
Es redzu zaļo mauru sētai blaku,
Kur izkravāju bērnu spēlītes.
Pat tumšā naktī turp ja noietu,
Es katru akmentiņu atrastu.